البـــــوابـــة
Zeme ir trešā planēta Saules sistēmā, skaitot no Saules. Piektā lielākā planēta Saules sistēmā, lielākā planēta no Saules sistēmas iekšējām planētām. Zemei ir viens dabiskais pavadonis - Mēness.
Zemes masa ir 5,9742×1024 kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā. Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu pateicoties nokritušajiem meteoriem.[5] Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu. Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,54 miljardiem gadu(4,54 × 109 gadi ± 1%).[6] [7] [8] un tās dabiskais pavadonis, Mēness, sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4.53 miljardiem gadu. Pašlaik Zeme ap Sauli apriņķo 365,25 dienās. Planētas maksimālais slīpums attiecībā pret rotācijas plakni ir 23,4°.
Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī. Zeme ir vienīgais zināmais debesu ķermenis Visumā, kur ir attīstījusies un eksistē dzīvība un kur ir saprātīgas būtnes - cilvēki. Zemes unikalitāti nosaka tas, ka tai ir magnētiskais lauks un slāpekļa-skābekļa atmosfēra, kuri aizsargā Zemes virsmu no dzīvībai kaitīgās Saules radiācijas daļas. Atmosfēras apvalks aizsargā Zemi arī no daudziem mazajiem meteorītiem, kuri, ielidojot atmosfērā, sadeg.
Cita Zemes īpatnība, kas to atšķir no pārējām apzinātajām planētām, ir Zemes garozas tektoniskā aktivitāte. Zemes garozai ir divi galvenie veidi - okeāniskā Zemes garoza un kontinentālā Zemes garoza. Abu veidu Zemes garozas atrodas nepārtrauktā kustībā un to kustība arī nodrošina Zemes ekosistēmas stabilitāti un attīstību. 71% Zemes virsmas klāj okeāni, bet atlikušo daļu sastāda kontinenti un salas.
Pirmais Zemes attēls no kosmosa tika iegūts 1959. gadā no Explorer 6 pavadoņa. Jurijs Gagarins bija pirmais cilvēks, kas ieraudzīja Zemi no kosmosa 1961. gadā. Savukārt Zemes uzaušanu no Mēness apvāršņa pirmā ieraudzīja Apollo 8 komanda 1968. gadā.
Intensīvu pētījumu un analīzes rezultātā zinātniekiem pēdējo gadsimtu gaitā izdevies detāli rekonstruēt Zemes vēsturi.
Pēc mūsdienu ģeologu un ģeofiziķu uzskatiem Zeme kopā ar Sauli un citām Saules sistēmas planētām veidojusies pirms 4,54 miljardiem gadu no solārā miglāja. Sākotnēji planētas ārējais slānis bija izkusis, taču laika gaitā tas atdzisa un sacietēja, veidojot Zemes garozu.
Mēness izveidojās šajā laika periodā. Mēness visdrīzāk izveidojies lielam, pēc izmēra ar Marsu (10% no Zemes masas) salīdzināmam debesu ķermenim - Tejai aizskarot Zemi un atdalot no tās daļu masas. Daļa no atdalītās masas atkal nokļuva uz Zemes, daļa izkļuva no Zemes orbītas bet daļa palika Zemes orbītā un izveidoja Mēnesi.
Gāzu izdalīšanās no atdziestošās masas, tai skaitā vulkānu darbība, izveidoja sākotnējo atmosfēru. Atdzisa atmosfērā nokļuvušais ūdens tvaiks, izveidojot uz Zemes virsmas ūdenstilpes - okeānus. Daļu ūdens Zemei deva arī garāmejošu komētu ledus.
Okeāniskā Zemes garoza izveidojās ļoti agri - pirms aptuveni 4,4 miljardiem gadu, kamēr kontinentālā Zemes garoza - aptuveni pirms 3,8 - 3,9 miljardiem gadu. Laika gaitā kontinentālā Zemes garoza dalījās un pārvietojās pa Zemes virsmu. Nereti kontinentālās Zemes garozas daļas savienojās lielākā veidojumā - superkontinentā.
Pirms aptuveni 750 miljoniem gadu sāka sadalīties senākais zināmais superkontinents - Rodīnija. Laika posmā pirms 600 - 540 miljoniem gadu eksistēja superkontinents Pannotija, beidzamais superkontinents bija Pangeja, kas sadalījās pirms 180 miljoniem gadu
Zemes veidošanās sākotnējo stadiju aktīvās ķīmiskās reakcijas jau salīdzinoši agri - pirms aptuveni 4 miljardiem gadu - izveidoja organiska sastāva molekulas, kas spēja pašas vairoties. Aptuveni pirms 3,9 - 4,1 miljardiem gadu vēl pastāvēja pēdējais universālais sencis - organisms, no kura izveidojušās visas Zemes organismu veidi un sugas - līdz ar to sākās sugu veidošanās.
Pirms 3,4 miljardiem gadu organismi apguva fotosintēzes procesu - prasmi iegūt barības vielu - glikozi no Saules gaismas, oglekļa dioksīda un ūdens. Šis process kalpoja par pamatu tālākai dzīvības attīstībai - fotosintēzes atlikuma produkts ir skābeklis, ko organismi izdala atmosfērā. Skābekļa saturs Zemes atmosfērā laika gaitā lēnām pieauga un skābekļa mijiedarbībā ar kosmisko radiāciju izveidojās ozona slānis, kas pasargā Zemes virsmu no augstākām dzīvības formām kaitīga kosmiskā starojuma.
Zeme apgriežas ap savu asi caurmērā 23 stundās, 56 minūtēs un 4,091 sekundēs (siderālā diena). Skatoties no Zemes zvaigznes virzās uz rietumiem par 15 grādiem stundā. Tas atbilst vienam Saules vai Mēness diametram divās minūtēs.
Apkārt Saulei Zeme pa savu orbītu apriņķo 365,2564 dienās, veicot ap 940 miljonus kilometru. Šīs kustības rezultātā skatoties no Zemes Saule attiecībā pret pārējām zvaigznēm pārvietojas par 1 grādu dienā austrumu virzienā. Šīs kustības dēļ Zeme attiecībā pret Sauli apgriežas ap savu asi nedaudz ilgākā laikā - 24 stundās (solārā diena). Zemes orbitālais ātrums ir ap 30 km/s (108 000 km/h) - Zeme pārvietojas par vienu savu diametru septiņās minūtēs. Ik gadu Zemes griešanās ātrums palēninās par 17 mikrosekundēm. Šī iemesla dēļ Zemes diena lēnām mainās - devonā uz Zemes gadā bija ap 400 dienu un katra diena ilga 21,8 stundas.
Mēness riņķo ap abiem debess ķermeņiem kopēju masas centru, veicot vienu apli ap Zemi 27,32 dienās. Apvienojumā ar Zemes - Mēness kombinētās sistēmas riņķošanu ap Sauli laiks no viena jauna mēness līdz nākamajam ilgst 29,53 dienas (sinodiskais mēnesis). Skatoties no Ziemeļpola Zeme un Mēness griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.
Zemes griešanās ass attiecībā pret Zemes orbītu ir novietota 23,5 grādu slīpumā. Mēness attiecībā pret Zemes - Saules orbītu riņķo 5 grādu leņķī - ja nebūtu šāda leņķa, ik pēc divām nedēļām būtu pamīšus Saules aptumsums un Mēness aptumsums, kuri šī leņķa dēļ notiek daudz retāk.
Mēness atrodas 384 400 km attālumā, tā masa ir 7,349×1019 tonnas un diametrs - 3 474,8 km. Tas ir lielākais planētas pavadonis attiecībā pret planētas masu Saules sistēmā. Mēness un Zemes gravitācijas spēku mijiedarbība rada uz Zemes plūdmaiņas - pie kam mainās ne tikai Pasaules okeāna līmenis bet nedaudz paceļas arī pret Mēnesi pavērstā Zemes garoza. Mēness ap savu asi griežas tikpat ātri, kā apriņķo Zemi - tāpēc pret Zemi vienmēr ir pavērsta viena un tā pati Mēness puse. Mēnesim riņķojot ap Zemi Saule pamīšus apspīd dažādas tā daļas - tā veidojas Mēness fāzes. Plūdmaiņu paātrinājuma rezultātā Mēness attālinās no Zemes par aptuveni 38 milimetriem gadā.
Zemes masa ir 5,9742×1024 kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā. Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu pateicoties nokritušajiem meteoriem.[5] Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu. Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,54 miljardiem gadu(4,54 × 109 gadi ± 1%).[6] [7] [8] un tās dabiskais pavadonis, Mēness, sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4.53 miljardiem gadu. Pašlaik Zeme ap Sauli apriņķo 365,25 dienās. Planētas maksimālais slīpums attiecībā pret rotācijas plakni ir 23,4°.
Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī. Zeme ir vienīgais zināmais debesu ķermenis Visumā, kur ir attīstījusies un eksistē dzīvība un kur ir saprātīgas būtnes - cilvēki. Zemes unikalitāti nosaka tas, ka tai ir magnētiskais lauks un slāpekļa-skābekļa atmosfēra, kuri aizsargā Zemes virsmu no dzīvībai kaitīgās Saules radiācijas daļas. Atmosfēras apvalks aizsargā Zemi arī no daudziem mazajiem meteorītiem, kuri, ielidojot atmosfērā, sadeg.
Cita Zemes īpatnība, kas to atšķir no pārējām apzinātajām planētām, ir Zemes garozas tektoniskā aktivitāte. Zemes garozai ir divi galvenie veidi - okeāniskā Zemes garoza un kontinentālā Zemes garoza. Abu veidu Zemes garozas atrodas nepārtrauktā kustībā un to kustība arī nodrošina Zemes ekosistēmas stabilitāti un attīstību. 71% Zemes virsmas klāj okeāni, bet atlikušo daļu sastāda kontinenti un salas.
Pirmais Zemes attēls no kosmosa tika iegūts 1959. gadā no Explorer 6 pavadoņa. Jurijs Gagarins bija pirmais cilvēks, kas ieraudzīja Zemi no kosmosa 1961. gadā. Savukārt Zemes uzaušanu no Mēness apvāršņa pirmā ieraudzīja Apollo 8 komanda 1968. gadā.
Intensīvu pētījumu un analīzes rezultātā zinātniekiem pēdējo gadsimtu gaitā izdevies detāli rekonstruēt Zemes vēsturi.
Pēc mūsdienu ģeologu un ģeofiziķu uzskatiem Zeme kopā ar Sauli un citām Saules sistēmas planētām veidojusies pirms 4,54 miljardiem gadu no solārā miglāja. Sākotnēji planētas ārējais slānis bija izkusis, taču laika gaitā tas atdzisa un sacietēja, veidojot Zemes garozu.
Mēness izveidojās šajā laika periodā. Mēness visdrīzāk izveidojies lielam, pēc izmēra ar Marsu (10% no Zemes masas) salīdzināmam debesu ķermenim - Tejai aizskarot Zemi un atdalot no tās daļu masas. Daļa no atdalītās masas atkal nokļuva uz Zemes, daļa izkļuva no Zemes orbītas bet daļa palika Zemes orbītā un izveidoja Mēnesi.
Gāzu izdalīšanās no atdziestošās masas, tai skaitā vulkānu darbība, izveidoja sākotnējo atmosfēru. Atdzisa atmosfērā nokļuvušais ūdens tvaiks, izveidojot uz Zemes virsmas ūdenstilpes - okeānus. Daļu ūdens Zemei deva arī garāmejošu komētu ledus.
Okeāniskā Zemes garoza izveidojās ļoti agri - pirms aptuveni 4,4 miljardiem gadu, kamēr kontinentālā Zemes garoza - aptuveni pirms 3,8 - 3,9 miljardiem gadu. Laika gaitā kontinentālā Zemes garoza dalījās un pārvietojās pa Zemes virsmu. Nereti kontinentālās Zemes garozas daļas savienojās lielākā veidojumā - superkontinentā.
Pirms aptuveni 750 miljoniem gadu sāka sadalīties senākais zināmais superkontinents - Rodīnija. Laika posmā pirms 600 - 540 miljoniem gadu eksistēja superkontinents Pannotija, beidzamais superkontinents bija Pangeja, kas sadalījās pirms 180 miljoniem gadu
Zemes veidošanās sākotnējo stadiju aktīvās ķīmiskās reakcijas jau salīdzinoši agri - pirms aptuveni 4 miljardiem gadu - izveidoja organiska sastāva molekulas, kas spēja pašas vairoties. Aptuveni pirms 3,9 - 4,1 miljardiem gadu vēl pastāvēja pēdējais universālais sencis - organisms, no kura izveidojušās visas Zemes organismu veidi un sugas - līdz ar to sākās sugu veidošanās.
Pirms 3,4 miljardiem gadu organismi apguva fotosintēzes procesu - prasmi iegūt barības vielu - glikozi no Saules gaismas, oglekļa dioksīda un ūdens. Šis process kalpoja par pamatu tālākai dzīvības attīstībai - fotosintēzes atlikuma produkts ir skābeklis, ko organismi izdala atmosfērā. Skābekļa saturs Zemes atmosfērā laika gaitā lēnām pieauga un skābekļa mijiedarbībā ar kosmisko radiāciju izveidojās ozona slānis, kas pasargā Zemes virsmu no augstākām dzīvības formām kaitīga kosmiskā starojuma.
Zeme apgriežas ap savu asi caurmērā 23 stundās, 56 minūtēs un 4,091 sekundēs (siderālā diena). Skatoties no Zemes zvaigznes virzās uz rietumiem par 15 grādiem stundā. Tas atbilst vienam Saules vai Mēness diametram divās minūtēs.
Apkārt Saulei Zeme pa savu orbītu apriņķo 365,2564 dienās, veicot ap 940 miljonus kilometru. Šīs kustības rezultātā skatoties no Zemes Saule attiecībā pret pārējām zvaigznēm pārvietojas par 1 grādu dienā austrumu virzienā. Šīs kustības dēļ Zeme attiecībā pret Sauli apgriežas ap savu asi nedaudz ilgākā laikā - 24 stundās (solārā diena). Zemes orbitālais ātrums ir ap 30 km/s (108 000 km/h) - Zeme pārvietojas par vienu savu diametru septiņās minūtēs. Ik gadu Zemes griešanās ātrums palēninās par 17 mikrosekundēm. Šī iemesla dēļ Zemes diena lēnām mainās - devonā uz Zemes gadā bija ap 400 dienu un katra diena ilga 21,8 stundas.
Mēness riņķo ap abiem debess ķermeņiem kopēju masas centru, veicot vienu apli ap Zemi 27,32 dienās. Apvienojumā ar Zemes - Mēness kombinētās sistēmas riņķošanu ap Sauli laiks no viena jauna mēness līdz nākamajam ilgst 29,53 dienas (sinodiskais mēnesis). Skatoties no Ziemeļpola Zeme un Mēness griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.
Zemes griešanās ass attiecībā pret Zemes orbītu ir novietota 23,5 grādu slīpumā. Mēness attiecībā pret Zemes - Saules orbītu riņķo 5 grādu leņķī - ja nebūtu šāda leņķa, ik pēc divām nedēļām būtu pamīšus Saules aptumsums un Mēness aptumsums, kuri šī leņķa dēļ notiek daudz retāk.
Mēness atrodas 384 400 km attālumā, tā masa ir 7,349×1019 tonnas un diametrs - 3 474,8 km. Tas ir lielākais planētas pavadonis attiecībā pret planētas masu Saules sistēmā. Mēness un Zemes gravitācijas spēku mijiedarbība rada uz Zemes plūdmaiņas - pie kam mainās ne tikai Pasaules okeāna līmenis bet nedaudz paceļas arī pret Mēnesi pavērstā Zemes garoza. Mēness ap savu asi griežas tikpat ātri, kā apriņķo Zemi - tāpēc pret Zemi vienmēr ir pavērsta viena un tā pati Mēness puse. Mēnesim riņķojot ap Zemi Saule pamīšus apspīd dažādas tā daļas - tā veidojas Mēness fāzes. Plūdmaiņu paātrinājuma rezultātā Mēness attālinās no Zemes par aptuveni 38 milimetriem gadā.
